Stāsts no dzīves
Pēc dzemdībām ātri atkopos. Svars īpaši nepalielinājās, bet… No vīra puses sākās pretenzijas.
Tā vietā, lai sacītu – “Viss labi mīļā, tu vienalga esi labākā” un pagaidītu, kad es atgūstos, viņš sāka iet “’pa kreisi”. Kādā dienā viņš vienkārši neatgriezās.
Paliku ar bērnu uz rokām, sīkākās detaļās nemaz nav vērts iedziļināties, viss tāpat skaidrs.
Beigu beigās es beidzu sevi mocītu un atradu sevī spēkus atgriezties dzīvē.Iegādājos suni, ar kuru kopā devos rīta skrējienos.
Sāku trenēt vēdera presi. Lai arī morāli tas ir ļoti grūti, tas ļoti palīdz atrauties no smagām domām.
Es pieradu pie sporta, un laiku iekārtojos darbā, sāku apmeklēt fitnesa zāli.
Pretēji trenerim mūsu vietējā sporta kompleksā, fitnesa treneris izrādījās uzmanīgs un pacietīgs cilvēks.
Dažu gadu laikā, pastāvīgi apmeklējot sporta zāli, es ne tikai atguvu labu figūru, bet padarīju to labāku.
Es atkal sevi iemīlēju, iemīlēju savu ķermeni.
Reiz, atgriežoties mājās ar sporta somu un sportiskā formā, pamanīju, ka pie kāpņutelpas stāv mans bijušais vīrs. Ar ziediem un konfektēm…
Acīm redzot zvana domofonā, bet dēls viņam neatver durvis.
Tajā brīdī es saprotu, ka tieši tagad man ir iespēja piepildīt daudzu pamesto cilvēku sapni…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
